Kontakti Lapas karte Reģistrēties
 

Akadēmiskā paukošana

Paukošanas nozīme

Paukošana ir divkauja jeb duelēšanās ar rapieriem, saukta menzūra. Tā  vienmēr ir piederējusi pie stūrakmeņiem studentu korporāciju sadzīvē. Rapieris buršu izpratnē ir drosmes, vīrišķības un honora vīra simbols. Paukošana pieradina jaunekļus pārvarēt bailes, stiprina viņos drosmi, vīrišķību un varonību.
Viens no buršu dzīves galvenajiem pamatiem ir disciplīna un atbildība par saviem vārdiem un darbiem. Šo īpašību nostiprināšanai un uzturēšanai kalpo rapieris un goda tiesas. Goda lietu kārtošana ar rapieri un goda tiesu starpniecību, ienesa īpatnēju raksturu buršu izdarībās un uzvedībā, kas kardināli atšķīrās no neburšu savstarpējam attiecībām un uzvešanās. Gandarījuma ņemšana un došana ar buršu ieročiem, pārvērta neburšu kaušanos un lamāšanos, buršu attiecībās par "darbību" un "raušanos".
Ja buršs atļāvās kādu pārkāpumu vārdos vai darbos, tad viņš apzinājās arī, ka būs jāuzņemas atbildība par to. Paukošana, respektīvi, menzūras regulēja buršu savstarpējas attiecības un daudzus atturēja no pārsteidzīgas vai nepārdomātas, citus aizskarošas rīcības, jo gandarījuma došana uz "strīpas" nebija ne vienkārša, ne arī patīkama lieta. Latvijā tas nozīmēja to, ka buršs ir gatavs dot gandarījumu par nodarīto ar savām asinīm.
Paukošana ir apdziedāta daudzās buršu dziesmās. Piemēram, "Brālīt, pauko vēl reiz, vēl jaunības laiks, gan reizi vecum dienās, tu rētas skaitīsi, jo cirtieni jo asi, tie ir priekš katra jauna, tad nepaliec jel kaunā tev šodien jāpauko." Vai „Uz menzūru, kad līksmis gāju, Un asmens spoži mirdzēja, Tad šlepfuksim ar roku māju...” Tāpat arī „Vecā buršu greznība”, ko parasti vada vecāki filistri, kavējoties savās atmiņās: „Jau rūsa apklāj rapieri – drīz jāiet būs uz dusu”.

Paukošanas vēsture

Pirmsākumi  divkaujām meklējami jau dzelzs laikmetā, kad tas notika, piemēram, mantas un dzīvības aizstāvēšanas dēļ, kā arī karalaukā. Senās romiešu zobenu cīņas, arī vikingu un vācu bruņinieku, kā arī citu tautu ir labi dokumentētas vēsturē.
Buršu ieroča "rapiera" izcelsme meklējama 11. un 12. gadu simtenī, laikā, kad visi brīvie ļaudis - bruņinieki, studenti u. c. nesa pie sāniem siksnā pār labo plecu zobenu, lai būtu katrā laikā gatavi aizstāvēt sava goda neaizskaramību.
Studentu  organizēšanos zināmās apvienībās, kur dažās jau saskatāmi korporāciju pirmsākumi, notika ap 11.gadsimteni: Itālijā, vēlāk Francijā, Anglijā, Austrijā, Čehos1ovākijā un citur. Šajās studentu organizācijās arī piekopa menzūras: duelēšanos jeb paukošanos, sevišķi, aizstāvot savu godu. Menzūras bija iecienītas un turpinājās gadsimteņiem līdz pat mūsu dienām. Četrpadsmitā gadsimtenī, nodibinoties slavenajām universitātēm Prāgā, Vīnē un Heidelbergā, šīs universitātes pārņēma Itālijas un Francijas universitāšu satversmes un buršu sadzīves ūzusus, ieskaitot arī paukošanu. Ap 16. gadsimteni paukošana pārvērtās zināmā divkauju mākslā, kad sāka dibināties pat sevišķas duelēšanās skolas un izstrādāja p1ašākus menzūru noteikumus.  
Pēc reformācijas Vācijas Universitātēs bija pat paraža, ka studentiem arī uz lekcijām auditorijās bija jāierodas ar zobenu pie sāna. Izveidojoties studentu sabiedrībām, to šaržētie zobenu nesa pakārtu šarfā sava trikolora krāsās un ne vairs siksnā.
18. gadsimtenī  paukošana pieņēma aizvien plašākus apmērus. Vācu universitātē  Jēnā paukošanai sāka lietot stipri pārveidotu zobenu - rapieri, kas saglabājies pat līdz mūsu dienām. Toreiz slavenā Jēnas paukošanas mākslas meistara Kreuslera skola nodibināja moderno paukošanu ar parādēm un stingriem likumiem.
Sākās paukošanas ziedu laiki, kad ar to nodarbojās ne tikai burši, bet arī pārējie studenti universitātēs, armijā un sabiedrībā; ne tikai godu aizstāvot, bet arī tīra sporta dēļ. Tad Jēnas universitātes senāts aizliedza due1ēšanos ar asiem ieročiem, jo dažkārt radās smagi ievainojumi. Tas radīja pārmaiņas paukošanas tehnikā. Uzplauka sporta paukošana. Lietoja rapierus ar strupiem galiem, un divkaujās vairs nedūra.
19. gadsimtenī  duelēšanās sadalās divās skaidrāk norobežotās nozarēs: akadēmiskā  un sportiskā paukošanās. Burši nodevās paukošanai tikai goda aizstāvēšanai. Vācijas burši nēsāja rapieri pie kreisiem sāniem, pakarinātu krāsu lentē. Savukārt sportiskajā paukošanās izkristalizējās trīs veidi — zobens (rapieris), špaga un florete — kas uzņemti arī olimpiskajās spēlēs.
Tā jau no seniem laikiem buršs ir bijis gatavs aizstāvēt katrā laikā, savu tautu, savu korporāciju, sava drauga un savu personīgo godu, ar ieroci rokā uz strīpas. Vēstures plūsmā zobenu ir nomainījis rapieris un trīskrāsainas lentas, ko vēl šodien nesam pār savām krūtīm, ir cēlušās no seno laiku zobenu siksnām.

Akadēmiskā  paukošana Latvijā

Korporāciju paukošanas veidu Baltijas valstīs 19. gadu simteņa sākumā no Vācijas uz Tērbatu pārnesa baltvācu studentu korporācija Curonia. Kopš 1840 - tiem gadiem paukošana ir stipri pārveidojusies un kļuvusi ļoti atšķirīga no paukošanas Vācijā.
Paukošana korporācijās jau no seniem laikiem nav bijusi tikai sports, bet gan drosmes un vīrišķības attīstīšana un honoritātes principa uzturēšana. Vecākā latviešu buršu paaudze ar buršu ieroci rokā ir izcīnījusi savu stāvokli sabiedrībā, savas korporācijas atzīšanu, legālās biedrošanās un vienlīdzības tiesības. Šī cīņa Tērbatā (Tartu) un Rīgā par savu korporāciju eksistenci, nosprausto principu un devīžu garā, bija reizē arī cīņa par latviešu tautas tiesībām un brīvību.
Nodibinoties pirmām latviešu korporācijām: Tērbatā Letonijai un Rīgā  Selonijai tās visumā pārņēma sadzīves formas no Baltijas vācu korporācijām, ieskaitot paukošanu. Latviešu korporācijas duelējās ar vācu korporācijām, aizstāvot savu vai savas tautas godu. Tā latviešu ,,zemnieks” (vācu uztverē) divkaujā ar ieroci rokā stājās pretī vācu dižciltīgajiem baroniem uz līdzīga līmeņa – toreiz vienīgais iespējamais veids – pierādīdams savu vienlīdzību vai pat pārākumu. Ja Baltijas vāciešu buršu paukošanas veids atšķīrās no Vācijas buršu paukošanas veida, tad latviešu korporācijas no vāciešiem pārņemto tehniku izkopa vēl tālāk.
Burši, kuri bija pieraduši bezbailīgi rīkoties ar buršu ieročiem, bija arī  pirmie, kas brīvprātīgi pieteicās Latvijas nacionālajā armijā, veidojot studentu rotu un nomainīja rapierus pret smagākiem ieročiem, nostājoties uz tēvzemes aizstāvēšanas "strīpas".
Rīgā  ikvienas korporācijas konventa dzīvoklī bija iekārtota speciāla paukošanas istaba, kur notika zēnu iepaukošana, trenēšanās menzūrām un speciālos skapjos glabājās paukošanas piederumi. Vācijā pastāvēja daudzi paukošanas komāni, kas bija arī uzrakstīti. Baltijas valstīs paukošanas komāni, tur pretim pastāvēja, kā nerakstītas paražas vai ūzusi. Ja Tērbatā vai Rīgā lietoja vārdu "Paukošanas komāns" tad tas nenozīmēja, ka tas ir uzrakstīts. Par paukošanu un menzūrām Rīgā ir rakstījis A. Šmits Sel! "Universitas" Nr. 8. 1961. gada rudens izdevuma rakstā "Paukošana un menzūras".
Pēc tam, kad Latvija zaudēja neatkarību, kļūstot par Padomju Savienības sastāvdaļu, arī korporāciju darbība Latvijā vairs nebija iespējama. Korporāciju tradīcijas tika turpinātas trimdas apstākļos, taču menzūras bija viena no tām tradīcijām, kuru trimdas apstākļos bijis visai grūti piekopt.

Autorizācija
Lietotājs
Parole

Noderīgas saites

S!P!K!

KSCV un WSC

51. Baltijas Tautu komeršs

Polijas korporāciju muzejs

P!K! rekvizīti