Studentu korporāciju vēsture

Studentu organizēšanās sabiedrībās ir tikpat veca kā akadēmiskā dzīve. Gadu simteņos tā, sekojot saviem ideāliem un laika garam, veidojusies līdz pat mūsu dienām. Tāpēc arī mūsdienu korporācijas ir vienīgās studentu organizācijas, kuru attīstības pamatā ir akadēmiskas tradīcijas, ideāli un gars.

Korporāciju pirmsākumi meklējami 11. un 12. gadu simteņos, kad studenti ieguva, tā saucamo, akadēmisko brīvību. Tai pamatā bija 1158. gadā izsludinātā “authentica habita” privilēģija, kas deva studējošiem dažādas privilēģijas. Tā, piemēram, students nebija padots civiltiesām, drīkstēja nēsāt ieroci u.t.t. Tajā laikā universitātes Itālijā (Boloņā, Pādujā, Perūdžijā), Francijā (Parīzē, Orleānā) un Spānijā (Tolēdo) studēja prāvs skaits ārzemju studentu. Iegūtās privilēģijas ietekmēja, tā saucamo, “natione” (dažādu tautību studentu slēgtu sabiedrību) rašanos. Nationes ļāva svešumā studentiem īstenot dabīgo prasību turēties kopā un biedroties, lai aizstāvētu savas intereses, godu, draugus un tautību. Nationēs bija izteikts apgabala vai novada nacionālais raksturs, jo to locekļi nāca no viena novada. No šī laika korporācijās saglabājušies latīņu un franču valodas termini, piemēram, tautietis, ko lieto krāsneša apzīmēšanai. Viduslaikos izveidojās divi studentu organizāciju veidi – Boloņas un Parīzes. Boloņā iekšējo sadzīvi vadīja paši studenti. Nationēs suverenitāte piederēja pilnsapulcei “conventus publicus” un tajā ievēroja demokrātiskus principus. Visiem locekļiem bija vienādas tiesības, bet ievēlētiem pārstāvjiem pilnsapulce deva lielākas tiesības un prasīja no viņiem lielāku atbildību.

Parīzē, kur garīdzniecībai bija liels iespaids, kārtību nenoteica studenti, bet kanclers. Jaunos locekļus (bean) audzināja stingri noteiktā kārtībā, kas bija pārņemta no Boloņas. Parīzes universitātē piekopa arī “penalisma” paražu, kas izpaudās priekšrocību došanā vecākajiem studentiem. Jaunākajam bija jādara viss, ko lika vecākie, jāpacieš nepamatoti apvainojumi līdz viņš sasniedza pilntiesīgu stāvokli – absolūciju. Šī tradīcija, gan daudz vieglākā veidā, saskatāma tagadējā fuksēšanā. Zināmas penalisma tradīcijas paliekas, kaut arī oficiāli apkarotas, bija sastopamas arī Latvijā, kad krustdēliem mēģināja uzdot tīri personīga rakstura uzdevumus, kam ar konventa dzīvi nebija nekā kopēja.

14. gadu simtenī nodibinājās pirmās vācu universitātes Heidelbergā, Vīnē un Prāgā. Šajās universitātēs biedrošanās notika pēc Parīzes organizāciju parauga – nationēs (Landsmanschaftēs). Studentu sabiedriskā dzīve notika obligātās kopmītnēs (bursā), kur valdīja stingra disciplīna. Šis laiks devis vārdu “buršs”, kas nav cēlies no vācu vārda “Bursche” un nozīmē jaunekli, zelli. Vispār, par vārda “buršs” izcelsmi, tā nozīmi un piemērotību saukt šai vārdā korporantus, pastāv vairāki un pretēji uzskati. Tomēr, latviešu korporantu valodā “buršs” tik ļoti ieaudzis un ieguvis tik pozitīvu skanējumu, ka nav domājama tā atvietošana ar citu vārdu.

Nākamajos gados, studentu tradīcijas vācu universitātēs turpināja veidoties un ieguva lielāku dažādību, pārņemot dažas tradīcijas no cunftēm un ģildēm. Vācu universitātēs darbojās arī citu tautību nationes, piemēram Prāgā – poļu, bavāriešu, sakšu un citu. Strīdi starp dažādo tautību studentiem bieži tika izšķirti ar zobenu, kas bija tā laika studenta tērpa piederums. Cīņas notika arī starp studentiem un amatniekiem vai bruņiniekiem. Tajā laikā bija pazīstams arī students-klejotājs (vagrants), kurš pelnījās pasniedzot stundas.

Studentu sabiedrībās sāka parādīties biedru pakāpes, kam par paraugu ņēma amatu cunftes – fuksis (zēns), buršs (tautietis), filistrs. Atjaunoja arī “bean” uzņemšanas tradiciju – depozīciju. Tā izpaudās ievešanas ceremonijā, kas bija robusta. Šī tradīcija pastāvēja līdz 18. gadu simtenim.

Pēc reformācijas, 16. gadu simtenī, bursas aizvietoja “Collegium”, vēlāk “collegium nationalia”. Tās bija studentu sabiedrības, kas darbojās pēc ģilžu parauga un bija neatkarīgas no universitātes. Ar laiku tās pieņēma novadniecību raksturu. Tāda sabiedrība darbojas arī pirmajā Baltijas universitātē, ko Tartu (Tērbatā) nodibināja Gustavs Ādolfs, 1632. gadā. Šim laikam pieraksta izteicienu “brīvs kā buršs” rašanos. Tāds sadzīves veids turpinājās līdz 18.g.s. otrajai pusei, kad brīvmūrniecības kustības ietekmēti, novadniecībās ieviesās pirmie slepenie ordeņi. Varas kāre un brīvie pasaules uzskati, kas valdīja slepenajos ordeņos, novadniecībās izspieda tradicionālo uzbūvi. Tā kā studenti bija diezgan nevaldāmi, provocēja nemierus un nonāca sadursmēs ar autoritātēm, tad laiku pa laikam, novadniecību darbību ierobežoja vai pārtrauca. Vainīgos sodīja un aizliedza nēsāt pazīšanās zīmes un zobenus.

17. g.s. sākumā (1616.g.) meklējams alus komāna sākums; 1717.g. atskaņo Gaudeāmus; 1781.g. sastāda pirmo komerša dziesmu grāmatu.

Novadniecību (Landsmanschaft) mērķi bija savstarpēja palīdzība, draudzība, slimo draugu apkopšana, mirušo apbēdīšanu un cieņas parādīšana savas provinces autoritātēm. Biedriem, pēc izcelsmes, bija jābūt no viena novada. Novadniecībās vara bija koncentrēta seniora, conseniora un sekretāra amatvīru rokās. Laika ritumā novadniecības arvien lielāku vērību sāka piegriezt sadzīves un audzināšanas jautājumiem.

18.g.s. beigās novadniecības, kas brīžiem bija spiestas darboties slepeni, sāka organizēties mazākās grupās, kuru kodoli bija pulciņi (Kränzchen bei Gesellschaften). Tie nostājās pret ordeņiem, bet no tiem pārņēma brālības, mūža draudzības un klusu ciešanas principus. Arī cirķeļa izcelšanās meklējama ordeņa organizācijā. Pulciņi izstrādāja goda komānu un stingrus sadzīves noteikumus. 18.g.s. beigās novadniecības darbojās pēc vecā Jēnas komāna, pazīst Zemes tēva ceremoniju un tām izstrādāts pauku komāns. Izaicināšana notika jau kopš 16.g.s., kad ieveda obligāto gandarījuma došanu un tika sistas menzūras. Vārdu “penals” nomainīja vārds “fuksis”, kas cēlies no latiņu vārda “feux” (ieraugs, nogulsnis). Tagad lietotais vācu “fuchs” ir latīņu vārda vulgarizējums. Pulciņos sāka piegriezt vērību studenta personības izkopšanai, mūža draudzībai, goda prātam, bruņinieciskumam un disciplīnai. Tomēr 18.g.s. ne novadniecības, ne ordeņi, ne pulciņi neapmierināja visu studējošo sabiedriskās prasības. Parādijās jauns studentu organizācijas veids – Corps. Jaunās organizācijas uzbūve, tā laika uzskati un idejas atrada atrisinājumu veco akadēmisko tradīciju veidos. Corps, kas sāka darboties ap 1815.gadu, un ne vācu Korporationen (sabiedrība) ir mūsu korporāciju pirmsākums.

Corps sākumi meklējami novadniecībās un pulciņos, retāk ordeņos. Šai laikā izveidojās mūža draudzības ideja, noteikums, ka students nevar būt par locekli citā sabiedrībā un ka nav prasāma piederība vienam noteiktam novadam. Korporācijas izveidojās kā slēgtas sabiedrības un to locekļu skaits bija mazs (10 – 30). To darbības principi un sadzīves iekārta līdzinājās šīsdienas korporācijām. Seniors vairs nebija Corps sadzīves kārtības noteicējs, bet demokrātiski ievēlēts savas sabiedrības dzīves vadītājs un pārstāvis. 1812.g. izstrādāja Jēnas komānu, kas ir pamatā mūsdienu korporāciju komāniem. Vārds “komāns” (komangs) cēlies no franču vārda “comment”, latiņu “commentarius” un nozīmē piezīmes, paskaidrojums, normas, paražas.

Korporāciju tālāko attīstību pārtrauca Napoleona kari un Vācijas okupācija. Iestājoties atkal mieram sāka dibināties t.s. “Burschenschaft”, kas cerēja apvienot sevī visus studējošos. Tajās neprasīja novada piederību un to darbības pamatā bija politiski (Vācijas apvienošanas) apsvērumi. Organizāciju devīzes bija – gods, brīvība,tēvzeme. Burschenschaft’es panāca novadniecību likvidēšanu Jēnā un to darbība stipri vājināja akadēmisko tradiciju pamatus. Drīz, tomēr, izcēlās domstarpības starp atsevišķo vienību vadītājiem, kas izsauca zināmas nekārtības. To dēļ, valdība Burschenschaft’es slēdza. Valdība sāka aizdomīgi skatīties arī uz pārējām studentu organizācijām un bieži pārtrauca to darbību, vai aizliedza nēsāt to atšķirību zīmes. Vissekmīgāk šo laiku pārdzīvoja Corps. Mācoties no pagātnes kļūdām Corps izveidoja organizāciju, kurā no novadniecībām pārņēma akadēmiskas paražas, krāsu nēsāšanu; no ordeņiem mūža draudzības un brālības ideju, biedru izlases principu un dažas ceremonijas; no pulciņiem goda izpratnes jēdzienu, personības veidošanu un no Burschenschaftēm patriotismu, kristietību un goda lietu kārtošanas kārtību, kas gan pastāvēja pie visiem uzskaitītiem organizāciju veidiem. Ap šo laiku, darbības saskaņošanai, noorganizēja senioru konventu un slēdza karteļus ar citu universitāšu korporācijām.

Sākuma laikā Corps sastāvos locekļu vairums bija no viena novada un tie varēja sastāvēt vairākos Corps, ja mainīja universitātes, un paturēt iepriekšējo Corps krāsas. Šo Corps paveidu sauca “Waffencorps”. 19.gadsimta vidū Corps pieņēma t.s. “Lebenscorps” uzbūves veidu, kur sabiedrības loceklis uz mūžu piederēja tikai vienai sabiedrībai. Šai laikā radās tagadējais komangaranta institūts, jo dibinājās t.s. vispārējais konvents, kurā piedalījās fukši, krāsneši un renonsi-tagadējā izpratnē komangaranti.

1815.g., Heidelbergā korporācijas pārstrādāja alus komānu un sadzīves paražas. 1840.g. precizēja pauku komānu.

19.g.s. radās zināmas radikālu uzskatu studentu grupas, kas sāka apkarot korporācijas un to principus. Korporācijas šiem uzbrukumiem atbildēja pie universitātēm nodibinot korporāciju jumta organizācijas – senioru konventus, kas vienoja un saskaņoja korporāciju darbību.

19.g.s. beigās darbību atjaunoja Burschenschaft’es un novadniecības. Aktīvi darbojās arī vingrotāju (Verband der Turnschaft) un koru grupas (Deutsche Sängerschaft). Minētās organizācijas un četru korporāciju senioru konventi izveidoja t.s. ieroču krāsu sabiedrības (Schlagende Verbände). Vācijā darbojās arī daudzas anti-duelantu apvienības, kā katoļu studentu organizācija Unitas, kur nēsāja krāsas, bet neatzina menzūras. No Vācijas korporāciju kustība izplātījās tās kaimiņzemēs Austrijā, Šveicē, Rietumukrainā un citur. Vācijā korporācijas pastāvēja līdz 1935. gadam, kad valsts vara tās slēdza. Pēc 2. pasaules kara korporācijas Vācijā atkal atjaunoja darbību.

Kad Tērbatas universitāte 1802.gadā atjaunoja darbību, Vācijā studētāji, Baltijas studenti turpināja studijas Tērbatā. Reizē viņi pārnesa un tur iedzīvināja Vācijas studentu sadzīves veidus. To atviegloja apstāklis, ka Tērbatas universitāte veidojās pēc Vācijas universitāšu parauga. 1808.gadā Tērbatā nodibinājās pirmā landsmanschafte Curonia, kas pirms tam bija darbojusies Jēnā un Getingenā un kura uzņēma tikai kurzemniekus. Vēlāk Tērbatā nodibinājās arī citas sabiedrības, kas sāka saukties par korporācijām. Tērbatā dibinātās baltvācu korporācijas 1832.g. apvienojās saržeto konventā (Ch! C!).

1861. gadā nodibināja pirmo technisko augstskolu Baltijā – Rīgas Politechnikumu. Pie tās nodibinājās pirmā baltiešu korporācija Fraternitas Baltica (1865.g.), kurai sekoja citas, kas 1871.gada apvienojās Rīgas saržeto konventā (C! C!), kas darbojas līdz 1918. gadam.

Tērbatas Ch! C! sākumā nevēlējās atzīt C! C! , tomēr 1873.g. tika noslēgts kartelis starp abiem saržeto konventiem. Katrai jaundibinātai korporācijai, kā Tērbatā, tā Rīgā, pirms to apstiprināja universitātes vadība, bija nepieciešama Ch! C!, vai C! C! atzīšana, kas korporācijai deva tiesības oficiāli uzstāties atklātībā un nēsāt krāsas.
Bez vācu un latviešu korporācijām Baltijā nodibinājās arī, poļu, krievu un žīdu korporācijas. Korporāciju ideja iesniedzās arī Krievijā, kur korporācijas nodibinājās pie Maskavas, Pēterpils un Odesas universitātēm.

Pirmo latviešu korporāciju Lettonia Tērbatā nodibināja 1870. gadā. Pirmo igauņu korporāciju Vironia nodibināja 1900.gadā Rīgā. Lietuvā korporācijas sekoja katoļu organizāciju uzbūves veidam Vācijā. Tās nēsāja krāsas, bet to sadzīvē neietilpa gandarījuma došana un ņemšana.